Šad tad klaiņojot interneta nebeidzamajos resursos, var atrast arī ko noderīgu, šoreiz gribu padalīties ar rakstu (nav mans), kas man patika un lika aizdomāties par dzīves vērtībām. Varbūt arī Tev tas dos nelielu iedvesmu, kādai savas dzīves dienai.
„Pirms pāris nedēļām es braucu mašīnā un klausījos radio. Pārslēdzot stacijas, es apstājos pie kāda vīra samtainās balss. Viņš kaut ko runāja par 1000 bumbiņām. Es ieinteresējos, pagriezu skaļāk un sāķu klausīties.. „Labi,” teica vīrs, „varu saderēt, ka jūs esat ļoti aizņemti darbā, vakar, šodien, rīt un lai jums arī par to labi maksā, bet par šo naudu nevar nopirkt jūsu dzīvi…. padomājiet, jūs nepavadāt savu laiku ar sev tuvajiem un mīļajiem. Ne par ko nenoticēšu, ka jums visu šo laiku ir jāstrādā, lai savilktu galus, jūs strādajat, lai apmierinātu savas vēlmes. Bet ziniet tas ir apburtais loks- jo vairāk naudas, jo vairāk tās gribas un jūs strādājiet, lai saņemtu vairāk. Vajag mācēt kādā mirklī pajautāt sev, vai patiesi man vajadzīga tā vai cita lieta? Vai tādēļ jūs esat gatavi neierasties uz savas meitas pirmo uzstāšanos? Vai uz dēla sporta sacensībām? Pastāstiet man par to, kas patiesi ir galvenais dzīvē?” Tad vīrs sāka paskaidrot savu 1000 bumbiņu teoriju. „Skatieties – kādā jaukā dienā es apsēdos un paskaitīju: vidēji cilvēks nodzīvo 75 gadus, citi dzīvo ilgāk, citi mazāk. Tagad 75 reizinam ar 52 (tik daudz svētdienu ir gadā), iznāk 3900. Tik daudz svētdienu ir JŪSU dzīvē. Kad es aizdomājos par to, man bija 55. Tas nozīmē, ka esmu nodzīvojis apmēram 2900 svētdienu un man ir palikušas tikai 1000 svētdienas. Tāpēc es aizgāju uz rotaļlietu veikalu un nopirku 1000 plastmasas bumbiņas un iebēru tās visas caurspīdīgā burkā. Pēc tam katru svētdienu es izņēmu un aizmetu 1 bumbiņu. Es ievēroju, ka, kad es to daru un redzu, ka bumbiņu kļūst arvien mazāk, es sāku vairāk pievērst uzmanību šīs zemes īstajām vērtībām. Nav spēcīgāka spēka par to, kā skatīties, cik paliek tev atvēlētās dienas. Un tagad paklausieties pēdējo domu, kura es gribētu padalīties ar jums, pirms apķert savu mīļoto sievu un aiziet ar viņu pastaigā. Šorīt es izņēmu pēdējo bumbiņu no savas burkas, tādēļ katra nākošā diena man ir DĀVANA. Es to pieņemu ar pateicību, sniedzu tuviem un mīļiem siltumu un prieku. Ziniet, es uzskatu, ka tas ir vienīgais veids, kā nodzīvot dzīvi. Es neko nenožēloju, bija patīkami ar jums parunāt, man jāsteidzas pie savas ģimenes. Ceru vēl uz sadzirdēšanos.”
Es aizdomājos, patiesi bija, par ko padomāt. Es biju plānojis iebraukt savā birojā, pēc tam tikties ar paziņām, bet ta vieta braucu mājās un ieraudzījis savu sievu, maigi noskūpstīju viņu. Es viņai teicu:”Mīļā, pavadīsim šo dienu kopā, tu un es.” „Vai, kas noticis?”, jautāja sieva. „Nekas īpašs, vienkārši es sapratu, cik sen mēs neesam kopā pavadījuši brīvdienas… Un vēl ieiesim rotaļlietu veikalā, man jānopērk plastmasas bumbiņas…””
Novēlu Tev aizdomāties par savām atlikušajām dienām un to izlietojumu 😉
<K.K.>
Follow