12 mīti par parazītiem

Tēma par parazītiem noteikti nav tā patīkamāko apspriešanai: gan pašam domāt nav patīkami, gan ar citiem par to runāt nav pieņemts. Te arī rodas mīti – aizstāvji, kuri it kā atbrīvo cilvēka smadzenes no nepatīkamās informācijas. Tomēr labāk ir zināt un būt apbruņotam, nekā slēpt galvu smiltīs kā strausam un tēlot, ka nekas tāds nav.

Kādi tad ir izplatītākie mīti šai sakarā.

1. Uz mani un maniem bērniem tas neattiecas, mēs vienmēr mazgājam rokas pirms ēšanas.

Ja jūs esat pietiekami akurāts cilvēks, un arī saviem bērniem no zīdaiņa vecuma mācat ievērot  personīgās higiēnas likumus, gods un cieņa jums. Kaut viss būtu tik vienkārši un regulāra roku mazgāšana pirms katras ēdienreizes varētu mūs pilnībā pasargāt no parazītiem!

Statistika, par nožēlu, ir nesaudzīga – katrs trešais planētas iedzīvotājs ir inficēts ar kādu parazitāru infekciju, bet biežāk, tie ir kādi divi, trīs vai vairāki veidi tārpu vai vienšūņu, kas bojā mums dzīvi. Un sakarā ar nevērīgo attieksmi no mūsu pašu un mediķu puses saistībā ar parazītu diagnosticēšanu, šī problēma plešas plašumā nekontrolējamā progresijā. Fakti paliek fakti…

Variantu, kā mēs varam inficēties ar helmintiem, ir milzum daudz. Piemēram, varam nopirkt tirgū pie tantiņām dilles vai zemenes, nav svarīgi – noraut tās savā dobē ( jūs taču nevariet tos nomazgāt tik rūpīgi katru lapiņu un vēl pie tam ar speciālu birstīti, un pēc tam vēl noskalot verdošā ūdenī), variet izdzert lielveikalā glāzi dārgas, svaigi spiestas sulas (augļi pirms tam ne vienmēr tiek rūpīgi nomazgāti). Var uzkost pusdienas kādā ēstuvē, kur mušas lidinās ( tās uz savām mazajām kājelēm spēj pārnēsāt simtus un tūkstošus parazītu oliņu), un var apmeklēt dārgu un elitāru restorānu, kurā iesācējs pavārs nejauši uz viena un tā paša dēlīša ir griezis zivis vai gaļu un maizi. Var nejauši iemalkot ar parazītu oliņām vai vienšūņu cistām piesārņotu ūdeni pilsētas upē vai akvaparkā (neesmu manījusi, ka tur kāds izziņu no ārsta prasītu, ir vai nav cērmes, vai kāda cita infekcija), un var arī ūdeni nerijot tikt pie parazītiem kaut kur peldoties (arī tā mēdz būt – kontakta ceļā).

Un tā varētu turpināt uzskaitīt visus iespējamos veidus kā parazīti nonāk organismā, taču ne tas ir galvenais. Svarīgi ir saprast, ka mēs neviens nevaram būt pārliecināti, ka uz mums tas neattiecas un mūs tas neskars. Un nenoliedzami, mazgāt rokas pirms ēšanas noteikti vajag, jo elementāru higiēnas prasību ievērošana būtiski palielina mūsu aizsardzību ne tikai pret parazītiem, bet arī pret citām zarnu infekcijām, ko mēdz saukt par „netīro roku slimībām”. Tāpēc – lai slava ziepēm un zobu pulverim! J
Secinājums: neviens nevar būt 100% drošs un pasargāts no to vai citu parazītu klātbūtnes organismā.

2. Ja katru gadu nodod poliklīnikā (bērnudārzā, skolā) tā saucamo analīzi uz cērmju oliņām un saņem negatīvu atbildi — tas noteikti apstiprina, ka «nekādu cērmju nav»

Tādā veidā var diagnosticēt tikai 2-3 cērmju veidus. Jūsu zināšanai: pasaulē eksistē apmēram 15 veidu helmintu, mūsu valstī izplatīti apmēram 15-20 veidi, taču, sakarā ar cilvēku migrāciju un iespējām ceļot uz dažādām valstīm, šī aina būtiski mainās. Un vēl viena specifika – šīs analīzes jāveic ar siltām fekālijām, tad rezultāts būs precīzāks.

Par precīzākām analīzēm var uzskatīt specifisku antivielu titru konstatāciju asinīs, taču arī šo analīzi ir nereāli veikt uz visām zināmo helmintu sugām  (tādas taisa ļoti reti, ja ir specifiskas pazīmes, jo izmaksā dārgi, un 1 -2 reizes gadā tādas netaisa, lai tikai paskatītos, ir vai nav…, tā ne asiņu, ne reaktīvu nepietiks).

Eksistē nosacītas helmintozes pazīmes. Tās ir hroniskas intoksikācijas pazīmes (ādas bālums, nogurums, uzbudinātība, limfmezglu palielināšanās, biežas ARS), un jebkuras hroniskas kuņģa – zarnu trakta slimības, sūdzības par sāpēm vēderā (sevišķi spazmveidīgās), slikta dūša un nepastāvīga vēdera izeja, jebkuras alerģiskas izpausmes un saslimšanas, kā arī ādas izpausmes un eozinofīlija asinīs. Tās visas nav absolūtas pazīmes, taču pirmās noteikti, kam jāpievērš uzmanība un jāpārbauda gan no pacienta, gan ārsta puses
Secinājums: viena – divas negatīvas analīzes negarantē to, ka cilvēka organismā nav parazītu.

3. Atveseļošanās programmu jāsāk ar vitamīniem un mikroelementiem

Tā ir nepareiza pieeja. Vispirms ir jāattīra savu organismu no parazītiem, un tikai pēc tam jārisina vitamīnu un mikroelementu deficīta radītās problēmas, jo šo deficītu palīdz radīt tieši parazīti. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka jūs barosiet ar vitamīniem un mikroelementiem ne tik daudz sevi, cik savus parazītus.

Secinājums: jebkuru atveseļošanās programmu ir jāsāk ar pareizi sastādītu pretparazitāro organisma attīrīšanas shēmu.

4. Cilvēki, kuriem ir parazīti, vienmēr ir tievi un bāli

Tā mēdz būt, bet ne vienmēr. Tas ir atkarīgs no cilvēka konstitūcijas, imunitātes līmeņa, cilvēka vielmaiņas īpatnībām, no invāzijas pakāpes un saslimšanas ilguma, parazītu veidiem un daudziem citiem faktoriem. Cilvēks, kurā mājo parazīti, var būt arī sārtvaidzis un ar 10 – 20 – 50… liekiem svara kilogramiem.

Secinājums: pēc ārējā izskata var noteikt, vai cilvēka organismā mīt parazīti, bet noliegt – nav iespējams.

5. Ja vēders nesāp – tārpu nav

Atbilde nepareiza. Pirmkārt, vienšūņi un helminti var parazitēt praktiski jebkurā organisma vidē, ne tikai zarnu traktā.

Otrkārt, parazītu klātbūtne bieži izpaužas nespecifisku vispārējās intoksikācijas pazīmju veidā, jo parazīti dzīvo, reizēm iet bojā, izdala toksīnus, pastāvīgi indējot organismu. No nespecifiskajām parazītu izpausmēm varu minēt biežāk sastopamās: galvas un locītavu sāpes, biežas saaukstēšanās, limfmezglu palielināšanās, paaugstināta uzbudinātība, nogurums, dažādas pumpas, ēdes un citas izpausmes uz ādas.

Un beidzot, treškārt, parazīti bieži slēpjas zem citu slimību maskām, tādā veidā maldinot kā ārstus tā pacientu.

Parazitāri inficēts cilvēks var ilgi staigāt no speciālista pie speciālista, „bagātinot” savu slimības vēsturi ar jaunām diagnozēm, sākot ar gastrītu, duodenītu. holecistītu, un citiem „ -ītiem”, līdz pat alerģiskām un neiroloģiskām saslimšanām. Un diagnozes, bieži vien, būs pareizas, tikai par to, ka tās visas var būt kā sekas parazītu invāzijai, aizdomājas ne katrs speciālists.

Secinājums: pirmkārt – sāpes vēderā nav vienīgā pazīme, kas liecina, ka organismā mīt parazīti, un otrkārt – ja ir parazīti, vēders vispār var nesāpēt.

6. Zobu griešana naktī noteikti nozīmē, ka ir cērmes.

Zobu griešana naktīs — tā ir centrālās nervu sistēmas paaugstinātas uzbudinātības pazīme. Parazītu izdalītie toksīni var izraisīt neirotoksisku iedarbību, un tas izskaidro pastiprinātas noguruma pazīmes, nervozitāti un citas CNS pastiprinātas uzbudinātības pazīmes, tai skaitā, arī zobu šņirkstināšanu.
Secinājums: zobu griešana naktī var liecināt par to, ka organismā mīt parazīti, taču nevar būt galīga, šo diagnozi apstiprinoša, pazīme.

7. Helmintoze – izteikti bērnu problēma

Jā, bērni tiešām no parazitozes cieš biežāk nekā pieaugušie. Iemesli tam dažādi, kaut vai tas, ka bērniem raksturīgi visu bāzt mutē. Varētu jau aizliegt, bet ja bērniem tiks liegts iepazīt pasauli ar visām maņām, var tikt bremzēta viņu nervu sistēmas attīstība, tāpēc mums jāraugās, lai bērns ņem mutē tikai savas, rūpīgi nomazgātās rotaļlietas.

Bet dažas lietas vajadzētu mainīt: piemēram, dažu mammu vēlmi palaist bērnu spēlēties smilšukastē, kurā vakar kaķītis savas darīšanas nokārtoja, bet šodien bērneļi priecīgi apmētā viens otru ar smiltiņām, kuras nokļūst mutē, degunā, acīs…. Dažās valstīs šis jautājums ir atrisināts pavisam vienkārši — tur smilšukastu vairs nav.

Mīlestība uz mājdzīvniekiem un citiem āra kustoņiem, kas izpaužas caur laizīšanos, glaudīšanos un „bučošanos”, arī ir viens no bērnu inficēšanās iemesliem. Bērni arī biežāk nekā pieaugušie inficējas peldoties brīvā dabā vai akvaparkos, jo viņi tikai mācās peldēt un biežāk sarijās ūdeni. Liels inficēšanās risks, ir bērnam sākot apmeklēt bērnudārzu (kopīgas rotaļlietas), skolu, ceļojumos, pārgājienos….

Ārpus jebkuras kritikas ir tādi kadri: māmiņa savam bērnam turpat uz ielas dod tikko nopirktu banānu, un mazulis sāk attīrīt to no mizas ar zobiem (šajā gadījumā ne tikai savas, vietējās cērmes, bet arī „importa aizjūras” „viesi” var nonākt bērna organismā). Un vēl: viens un tas pats cilvēks skolas kafejnīcā ņem naudu un ar tām pašām rokām pasniedz bērnam bulciņu (kas tik viss var būt uz naudas, ir redzams filmās, ko translē internetā – šausmu filmas cienīgi kadri!).

Secinājums: Parazīti biežāk apdraud bērnus, taču vecums tiem (atšķirībā no mums J) nav šķērslis. Cilvēks var inficēties jebkurā vecumā, un var inficēties bērnībā un pēc tam slimot gadiem, visa mūža garumā.

8. Augļi un dārzeņi no sava dārza ir „tīri”

Viens no nejēdzīgākajiem, bet dzīvelīgākajiem mītiem. Nez kāpēc dārzkopji aizmirst, ka ūdens caur dārza šlangu vai ar lejkannu laistīšanai tiek ņemts no tuvējās ūdenstilpnes? Arī to, ka pa vagām skraida ne tikai paša bērni, kaķi un suņi, bet arī dažādi grauzēji un kukaiņi? Nez kāpēc mammīte vai mīļā vecmāmiņa uzcienā savu mīluli ar pirmo ābolīti vai odziņu tieši dārzā, no dobītes, pat nedomājot to nomazgāt verdošā ūdenī ar ziepēm? Kāpēc tirgū dāsni piedāvā nogaršot zemeni un ir pārsteigti, ja pircējs atsakās? Visdrīzāk, tas izskaidrojams ar elementāru nezināšanu.

Secinājums: pirms lietošanas visi augļi un dārzeņi ir rūpīgi jānomazgā neatkarīgi no tā kurā laukā vai dobē tie audzēti un plūkti.

9. Mājas suņi un kaķi ir «tīri», no tiem nevar inficēties

Mājas suņi un kaķi ir daudzu parazītu pārnēsātāji. Tīri mehāniski uz savām ķepām un vilnas tie pārnēsā cērmju oliņas, kā arī tie paši slimo un var būt par infekcijas avotu (fekāli- orālā ceļā). Taču daudzi vecāki sajūsminās par ainu, kad viņu 2- 3 gadīgais mazulis pamielojas tieši no mājas mīluļa bļodiņas, vai bučo suni, bet tas dāsni atbild, ar savu mēli laizot bērnam seju un citas ķermeņa daļas. Tādus sižetus bieži rāda pa TV, humora raidījumu un reitingu tabulā šie sižeti ir virsotnē.
Nav nekā slikta tādai mīlestībai uz mājdzīvniekiem un mājputniem, tikai ir jāievēro drošība un periodiski jāveic pretparazitārā sanācija sev un saviem mājdzīvniekiem.

Secinājums: mīlestībā uz mājdzīvniekiem ir jāievēro robežas, tai skaitā, arī higiēniskās.

10. Vārīts ūdens – nedzīvs, bet nevārīts (no krāna, akas, avota) – dzīvs

Protams, cilvēki, kas runā par dzīvu ūdeni, parasti domā par pasakās un teikās lasīto jaunības un veselības eliksīru, naivi domājot, ka dzerot nevārītu ūdeni, saglabās jaunību un veselību. Neaizmirstiet, ka pasakas un teikas pie mums atnākušas no laikiem, kad ar ekoloģiju viss bija kārtībā. Šodien nevārīts ūdens par dzīvu var saukties bez pretenzijām tikai bioloģiskajā nozīmē – tur ir viss iespējamais, sākot ar parazītu oliņām un cistām, baktērijām, vīrusiem… Ne vienmēr ūdens filtrēšana un hlorēšana var pasargāt cilvēku no inficēšanās.

Secinājums: ja nezināt ko dzerat, tad ūdens ir jāvāra!

11. Karsts, uguni redzējis – tātad – gatavs

Pats par sevi saprotams, ka līdz galam neizcepta gaļa ir smagāka, tādēļ tirgot pusjēlu šašliku ir izdevīgāk. Daudz parocīgāk ir domāt, ka cept vai vārīt zivi pietiek 5 – 10 minūtes, kamēr tai acis paliek baltas. Protams, kādam apēst asiņainu steiku – tas ir izsmalcinātības kalngals, bet pasūtīt restorānā ēdienu no svaigas gaļas vai zivs – vienkārši augstākās sabiedrības piederības pazīme, vai tuvu tam. Taču to darīt ir neprāts, sevišķi, atrodoties kādā eksotiskā zemē, jo risks inficēties ar kādu parazītu ir tik liels, ka pat augstākā sabiedrība nepalīdzēs!

Dažu saimnieču paradumu garšot uz sāli kotlešu masu atstāšu bez komentāriem… 🙂

Secinājums: karsts ēdiens vēl nenozīmē, ka tas ir gatavs, bet bīstams tas var būt noteikti!
12. Kas gulējis uz zemes mazāk par 5 sekundēm, neskaitās zemē nomests

Pieslēdziet veselo saprātu un padomājiet paši: ja uz grīdas vai asfalta ir kaut kāda draza, ar ko var inficēties, tad vai nav vienalga cik ilgi jūsu kumoss vai priekšmets ar to ir bijis kontaktā? Un tomēr, bieži var redzēt ainu, kad pat knupīti mamma ātri paķer no zemes un atdod mazulim. Reizēm, pirms bāzt mutē bērnam, pati to aplaiza. Kādā lielveikalā redzēju, kā burkāns, kas nokritis zemē, ātri tika pacelts un pa taisno nonāca sulu spiedē.

Secinājums: elementāros higiēnas noteikumus neviens nav atcēlis.

* * *

Izlasot šo materiālu, iespējams, kādam radīsies iespaids, ka viss ir tik ļoti slikti un traki: inficēties ir tik viegli, absolūti pasargāts nav neviens (skafandrā tak nestaigāsi visu mūžu!), diagnosticēt sarežģīti, slimot bīstami utt. Taču šī raksta mērķis nebija sabojāt kādam omu un vēl jo mazāk, kādu sabaidīt līdz nemaņai, bet gan informēt, atgriezt realitātē un bez liekām negatīvām emocijām piedāvāt risinājumu – vienkāršu un lētu, kamēr to darīsiet profilaktiski. Pakonsultējieties un saņemiet ieteikumus kā veikt antiparazitāro attīrīšanos ar dabīgiem līdzekļiem (bez blaknēm un riska nobeigt savas aknas!!!) sev, saviem bērniem un mājdzīvniekiem (vislabāk to darīt pavasarī un rudenī), un ko lietot uzturā, starp kursiem, lai pasargātu sevi un savus mīļos no liekām problēmām, kas saistītas ar parazitāro invāziju.

<I.K.>

Follow