Nenopietni par nopietno. Jeb otrādi? 🙂
Daudziem, droši vien, ja ne mājās, tad kaut kur rados vai apkārtnē ir kāda “mirttante”. Vīriešiem tas mazāk aktuāls, vismaz pēc novērotā…, kaut gan, sastapt var. Un nav svarīgi, tai “mirttantei” ir 15 , 30 vai 50+ gadi… Tādi, šad tad, uzrodas arī klienti, kas ar vārdiem prasa veselību, bet paši sev nosprauduši maršrutu uz kapsētu, pat neapzinoties kad, kā un kāpēc…, bet programma strādā un uzņem apgriezienus. Nu tad neliela pieredze “iz dzīves”, kāda terapija palīdz atgūties :)))
Ļoti savdabīgs, bet pamācošs stāsts.
“KĀ ĀRSTĒ DEPRESIJU JAPĀNĀ”.
Es pārstāju sekot sev, svēru jau 75 kg (pie normalā svara 55-60), varēju vienā naktskreklā vai pidžamā staigāt visu dienu un pa 2 un 3 dienas nemazgāties. Pat zobus netīrīju, un pēc tam man pat dzīvot vairs negribējās… . To uzzinot, mana draudzene – japāniete, aizveda mani uz vienu klīniku, sakot, ka tur ir viena interesanta procedūra, pēc kuras dzīve mainās, kā no jauna būtu piedzimis… . Viņa atbrauca man pakaļ, un es tā arī gāju viņai līdzi, pidžamā un mājas iešļūcenēs, pa virsu uzvelkot tikai garu jaku. Braucu uz Tokio centru tādā izskatā. Uz galvas mice. Japānā tev vispār neviens nepievērš uzmanību. Kaut plika staigā. Viņiem nav daļas par citiem. Katrs aizņemts ar savām domām. Un viņiem nav paraduma pētīt cilvēku izskatu sabiedriskajā transportā vai uz ielas. Tik brīvi tur dzīvo cilvēki.
Atnācām, aizpildījām papīru. Un, lūk, ieeju tur, istabas vidū stāv zārks. Ārsts uzdeva dažus jautājumus, man iedeva greznu mirēja apģērbu, pārģērbos. Nokomandēja: – Gulieties un sajūtiet, kā „jūtas” mirušie, kad gribēsiet iziet – lūk poga, uzspiediet un mēs Jūs izlaidīsim. Es apgūlos. Iekšpusē bija dīvaina smaka, bet iesmidzināja atsvaidzinātāju. Mīksts košas krāsas atlass. Pa zārka perimetru pielīmētas pērlītes… Guļu un pētu zārka iekšpusi. Iekšā spēlē klusa sēru mūzika. Vāja gaisma no istabas redzama pa spraugām. Te dzirdu, ka mani, it kā, iznes no telpas un ielādē mašīnā. Es sāku spiest pogu, taču tā, pēkšņi, nokrīt… Es sāku viņus saukt un izteikt pretenzijas, ka ne par to esmu maksājusi naudu. Un vispār, vai viņi, gadījumā… (latviski netulkojas) ņe ohreņeļi („fucked up”)? Pēc tam braucam minūtes 10. Man jau sāk nedaudz aptrūkties gaisa. Pēc tam dzirdu komandu: – Cel ārā! Un jūtu kā mani ar striķiem laiž bedrē. Un no augšas, uz zārka vāka sāk krist zeme. Un balsis kļūst pieklusinātas. Es sāku kliegt jau histēriski, pilnā balsī. Lamāties „mātes vārdiem” krieviski un visās zināmajās valodās. Galvā miljons domu: ka esmu nokļuvusi pie sektantiem, viņi mani nogalina. Aum Senrikyo! Pipeles, kuri neieredz ārzemniekus. Un draudzene- japāniete, droši vien, ir uz vienu roku ar viņiem. Nositīšu kuci!!!…Mani reāli rok iekša. Es sāku vēl skaļāk spiegt, kā cūka pie kaušanas, un spert ar kāju pirkstgaliem pa zārka vāku. Un briesmīgākais- es sāku smakt. Histēriski raudāju un puņķi, kopā ar asarām tecēja pa vaigiem, aizlejot ausis. No histērijas un bailēm es apmīzos. Bija tik šaurs un maz vietas, ka nespēju pat noslaucīt seju. Gulēju kā baļķis šaurajā zārkā – rokas gar sāniem, un tikai kliedzu, kamēr varēju. Iekšā smirdēja pēc mīzeliem. Izmisīgā doma – Dievs, es negribu mirt! Tur bija nenormāli šauri. Smacīgi. Un jau trūka elpas. Sāka reibt galva. Sajutu, ka kļūst auksti. Es taču piemīzu visu zārku un gulēju slapja savos mīzelos. – Auksta zeme, – paspēju nodomāt. Izmisīgi raudāju vēl kādas 20 minūtes. Un jau sāku zaudēt samaņu. Stāvoklis bija briesmīgs. Sāku saprast Gogoli un atcerējos, ka, iespējams, viņš atmodās zārkā un mira tā pat, kā es šeit. Manu acu priekšā vienlaicīgi izpeldēja visas pagātnes ainas. Kā es dzemdēju un turēju rokās savu meitu… Viņas pirmie soļi… Viņas bizītes, kuras pinu katru dienu… Ak, Dievs, es pavisam aizmirsu par savu meitu! Deļ savas šķietamās depresijas… Atcerējos, ka sen neesmu zvanījusi savai mammai… Vēl atcerējos, ka dzīve ir tik skaista! Ka dzīve ir brīnišķīga! A es te, maita, zārkā mirstu. Un mani nogalina mani mīļie japāņi, kurus es tā dievināju. Ak, japāņi?! Ak, padlas!!!
Un pēkšņi zārka vāks atveras. Redzu: esmu tai pašā istabā. Šis zārks – nāves ilūzija un pilnībā kompjuterizēts. Vēl minūtes 10 raudāju, tikai šoreiz, no sirds. Knapi nomierinājos. Lamāju viņus – arī no visas sirds. Draudzene stāv un zviedz. Viņi man iedeva manas „nāves” video. Zārkā bija iemontētas videokameras, kas visu ierakstīja. Pēc šīs procedūras es nometu lieko svaru, atguvu formu, dabīgo skaistumu, spīdumu acīs, iemilēju dzīvi, un vairāk domas par to, ka es nevēlos dzīvot, vai man ir depresija, manā galvā nelien. Pat netuvojas! Uz turieni vairs nevēlos! Gribu dzīvot šeit un tagad! Lūk kā. Un arī jums saku – iemīliet sevi un savu dzīvi!
12 OPTIMISTA „BAUŠĻI”:
- 1. Neaizmirsti izmest gružus: … no miskastes… no galvas… no dzīves!
- 2. Kad tavas lietas iet slikti — vienkārši neej kopā ar tām.
- 3. Ja kļūdas var izlabot — tātad, tu vēl neesi kļūdījies.
- 4. Labākais dzīves skolotājs — pieredze. Ņem, maita, dārgi, bet apskaidro tā, ka pielec pamatīgi.
- 5. Paldies tiem cilvēkiem, kas ienāk manā dzīve un dara to brīnišķīgu. Un paldies tiem cilvēkiem, kuri manu dzīvi pametuši un darījuši to vēl labāku.
- 6. Vienmēr atradīsies kāds, kuram nepatiks tas, ko tu dari. Tas ir normāli. Visiem pēc kārtas patīk tikai mazi kaķēni vai 100 dolāru banknotes.
- 7. Ja kāds tevi lamā, dusmojas vai apvainojas: «nožņaudz» viņu ar savu pozitīvismu.
- 8. Savu dzīvi jākārto tik ilgi, kamēr tā sāk pilnībā tevi apmierināt.
- 9. Nevēlos jūs sarūgtināt, bet man viss ir lieliski!
- 10. Uz grābekļiem nekāpju un uz ecešām nelecu. Es pa tiem jau dancoju! Un katru reizi arvien graciozāk.
- 11. Jaunības recepte: priecājies par katru sīkumu un nepārdzīvo par katru… necienīgu cilvēku rīcību.
- 12. Vislabākā diena — Šodiena!!!
<I.K.>
Follow